Gaisu mocīja sausais Andalūzijas karstums, smacēja rozmarīna smarža, putekļodama zem pakaviem, smaržoja smilšainā zeme. El Callado jāja man pa priekšu. Viņa zirgs zināja ceļu — tik rāmi, it kā kā būtu pārņēmis to pašu mieru, kādā elpoja paši kalni, kas ir redzējuši visu un vairs nesatraucas par pilnīgi un galīgi — neko. Mans kumeļš jāja nopakaļus, ceļš kalnos nebija no vieglajiem, zirgi stāvajās takās klupa un niķojās, taču tas viss bija skaisti, vienkārši un skaisti.

Mani cirkšņi sāpēja no saspringuma, mati izjukuši vējā plīvoja un katra ķermeņa šūna juta dzīvniecisku ekstāzi. Dzīva miesa uz dzīvas miesas. Ar rokām un ciskām jautu kumeļa siltumu, katru muskuli — kā tas zem samtainās ādas kustas, saspringst un atlaižas. Vilku nāsīs kumeļa smaržu, smaku, visu, kas tas bija un kā oda.

Es auļoju.

Zirga pakavi uz akmeņainā kalnu ceļa klabēja ritmiski un asi, skaņai dimdēja cauri ķermenim. Mans augums šūpojās, es elpoju, elsoju līdzi. Pakavu asums kustināja manu augumu no pēdām uz augšu, augšu — caurdurot iegurni, mugurkaulu, krūtis, kaklu, zodu, pieri, lūpas un mēli. Es pilnībā biju šeit, jo nebija citas izvēles — bija jāseko ritmam vai jākrīt. Mans ķermenis, viegli saliecies uz priekšu, savienojās ar zirga augumu, mēs bijām viens vesels un traucāmies uz priekšu, sprauslādami un elsodami, mēs traucāmies uz priekšu, divi, bet viens, viens, bet divi.

Un, kad mēs apstājāmies, lai padzirdītu zirgus, es dzēru vīnu no ādas blašķes un pīpēju īstus cigārus, un skūpstījos ar El Callado zem sena olīvkoka, un vīns tecēja mums gar mēles maliņām un lūpu kaktiņiem, un es svīdu un viņš svīda kalnu Saules karstumā.

Pēc tam, pašā novakarē, kad Saule jau bija aizkritusi aiz kalna malas, El Callado mani baroja ar jūras veltēm no zemāk putojošās jūras, nupat dārzā plūktiem apelsīniem un granātābola sēkliņām. Un tad mēs mīlējāmies — tā pa īstam mīlējāmies tikai vienu reizi, un tas bija tik citādi, bet tik nepieciešami, tik ārkārtēji būtiski — man, atraitnei, kurai pat nebija tiesību apraudāt savu mirušo vīru, savus mirušos sapņus, šķembās sadragāto ilūzijas istabas spoguļu postu. Nebija tiesību, jo cilvēks vēl bija dzīvs, vismaz es cerēju, ka ir dzīvs — tāpat vien, aiz siltas sirds. Bet vīrs bija miris. Un es dzēru vīnu no pudeles kakliņa, gulēju Sierra Nevada klints kores namā, otrpus ielejai, kur kādreiz bijām mituši mēs abi ar Chaski. Un ļāvu, lai katrs El Callado grūdiens, katra nolaizītā maliņa, katrs vaids man palīdz atcerēties sevi, izdzisušo sevi.

________

El Callado ir mans paziņa no sen seniem laikiem. Es īsti nevaru teikt — draugs, jo mēs gan pazinām, gan nepazinām viens otru. No tā laika, kad mēs abi bijām citi — jaunāki, mūžīgi, mirklīgi. Toreiz, pat, ja kādam no malas tā nelikās, mēs nebijām pat skūpstījušies. Mēs abi zinājām, ka tas "neies cauri". Un tomēr tieši viņš bija tas, kurš ar saviem ceļojumiem un prombūtni tālās zemēs manī iededza ilgas pēc — ceļa.

Tā bija dīvaina sakritība. Pēc ilgiem gadiem pirmo reizi es viņa atkalsastapu Spānijā, laikā, kad aizvien vēl biju kopā ar savu nelaiķa vīru, kurš vēl aizvien kaut kur staigā dzīvs. Mēs gaidījām, kad atbrīvosies mūsu kalna baznīciņa — šķita, ka esam apmetušies nekurienes vidū. Tik dziļos Spānijas kalnu laukos, ka reizēm likās, ka te neviens pat nenojauš, ka otrā pusē ir vesela pasaule.

Toreiz es sēdēju pie mazās pilsētiņas veikala ieejas un dūmoju savu pīpi, gremodama kārtējo nemiera mākoni, kas bija pacēlies mūsu pagaidu nama istabās un palagos. Vēroju pilsētas baznīcas torni, mazās ieliņas, apelsīnu kokus un vecos, sagrabējušos automobiļus, kas pārvadāja apaļīgus spāņu onkuļus un sīkas, ņipras spāņu sieviņas. Vēroju un, pūšot gaisā dūmu gredzenus, mēģināju atbrīvot saspringto žokli un elpot dziļāk.

Es nošķaidījos. Un piepeši garāmejošā sieviete man skaidrā latviešu valodā teica: "Uz veselību!"

Tam nebija nekāda pamatojuma un tas nebija iespējams. Bet tā tas bija.

Tad sieviete pazuda veikala vitrīnu līkločos un es pieņēmu, ka tā ir bijusi kāda neveikla plaisa realitātē, ka varbūt gluži vienkārši ļoti ilgojos pēc mājām. Tomēr vakarā saņēmu vēstuli: "Sveika! Mēs šeit esam nopirkuši namu. Un pie mums uz kādu laiku ir apmeties arī kāds, kurš tev ir bijis svarīgs."

Es ilgi kaulējos ar sevi, vai tiešām vēlos El Callado satikt. Pareizāk sakot, es ļoti vēlējos, bet man bija bail, ka šī satikšanās izgriezīs mana stāsta oderi uz otru pusi un, ka no viņa es notiekošo noslēpt nespēšu.

Mēs aizbraucām ciemos. El Callado bija ļoti pieklājīgs, tik pieklājīgs, ka es no mulsuma paklupu un nogāzos. Es zināju, ka viņš redz. Un nebiju gatava, vēl aizvien slēpu, slēpu to, cik ļoti man ir bail, cik neprātīgā sapnī esmu iekāpusi un cik ļoti grūti man ir no tā pamosties.

_____

Taču tagad Chaski bija aizgājis, vēl neapbedīts, bet prom no manām acīm. Es gulēju zālē, es gāju caur pelēko miglu un dziļo tumsu. Un manam ķermenim, visai man, kura murga saslēgumā bija izslējusies liela, liela, ņēmusi rokās bērza un vara nūjas un šķaidījusi to, kas bija nolēmis mani piebeigt pavisam — man vajadzēja norīt gabaliņu siltu dzīvnieku tauku.

Spānijā bija palikušas mūsu mantas — trīspadsmit ceremonijām gādāti paladziņi, sedziņas, spilventiņi, trīspadsmit karotītes, bļodiņas, dakšiņas, trīspadsmit nazīši un tasītes. Un šādas tādas pašu mantas. Kādam tās bija jāsavāc. Un tas kāds, saprotams, biju es.

Es atbraucu viena, ar uguni mugursomā. Es gulēju viņa gultā, ēdu no viņa bļodiņas, ar viņa karoti, pretī sniedzot apsūnojošu akmeni, ko klusā rudens dienā biju izmakšķerējusi no ezera, kas nosaukts viņa, El Callado, senajā Ziemeļu vārdā. Un tajā naktī, tajā vienīgajā naktī, kad mēs mīlējāmies, kad man pretī, iekšā, virsū, visādi blakus bija pilnīgi citāds augums, daudz dzīvnieciskāks, neveiklumā daudz veiklāks, neizsmalcināts, bet tāds, kam iekšā ir dvēseles siltums, tad es beidzot atkal pieredzēju, kā uz mana vēdera nopil balta dzīvības sēkla. Man bija vienalga, vai tas liecina vai neliecina par disciplīnu vai meistarību, pilnīgi vienaldzīgs jebkas — es pieskāros ar pirksta galu baltajam pienam, dzīvības sulai, un pieliku pirksta galu pie lūpām. "Dzīves ūdens, nāves ūdens, abus jūtu dvēselē," — dzirdēju iekšā skanam savas dzimtas dziesmu. No pirkstgala virmoja smarža, sīva un salda, es vilku to iekšā tikpat stipri un alkaini kā bērza asinis no darvas brūnās pudeles.

Tajā naktī man gar cirksni notecēja tumši sārta asins lāse. Es asiņoju, jo bija laiks. Baltā sēkla un sarkanā asins — es raudzījos tajos abos, es mīlēju tik ļoti mīlēju dzīvību, kas ir nāve, kas ir dzīvība. Un tad aizmigu, ietinusies vēsos palagos, ārā smaržoja briedušas vīnogas un zaļi melnas olīves. Zeme, kura pirms tam bija mirusi, Spānijas zeme, tā tomēr dzina asnus, tā sūnoja un pulsēja, putni dziedāja un kumeļi, brūni, melni, balti un dābolaini, aizvien vēl auļoja kalnu nogāzēs. Daudz kas bija miris, bet dzīvībai aizvien vēl bija cerība. To es spēju saredzēt, jo asaras bija izskalojušas, izmazgājušas manas aizmiglotās, spoguļu spozmes nogurdinātās acis.

Nākamajā rītā es klusītēm dzēru kafiju un niekojos ar granātābola augli, no tā mīkstās, stiegrainās miesas knibinot ārā rubīnā mirdzošas sēkliņas. Saule cēlās aizvien augstāk, karstumam negrasoties atlaisties. Sēžot uz terases, kur ļaudis nāca un gāja, kafija lēntēm pārtapa vīnā, iesākumā baltā, tad sārtā, tad tumši sarkanā. Un, kā gadījies, kā ne, man pretī nostājās vecs čīgānu vīrs. Vietējie viņu apskāva: "Labrīt, Drabari, Dziedniek, labrīt!"

Vecais vīrs uzreiz mani ievēroja — kā melns krauklis notupās man blakus, dienas vidū jau noreibis no vīna. Ieraduma pēc es sarāvos, taču tikpat ātri atbrīvoju plecus un sirdi. Bez īpaša ievada, bet varbūt viņa tumšo acu apmāts, manī pazuda laiks un es nepamanīju, cik ilgi jau bijām sēdējuši uz soliņa klusēdami. Drabari bija nometies uz viena ceļa un dziedāja man dziesmu, stiepdams roku un pieskardamies pie sirds.

Drabari un viņa čigāni šeit dzīvo Sakramontes klinšu alās Sierra Nevada kalnu rumpī. Vakari te ir vēsi un tālajā krastā var redzēt mirgojam Alhambras ugunis. Alu iekšpuses ir apmestas baltas, piebāztas gultām, altāriem, nelīdzenās sienas apaugušas ar ģimenes fotogrāfijām. Pie griestiem piekārti žvadz vara katli, vecas ģitāras un kaltēti augi. Alas, kas izdobtas kalna vēderā, vasarā saglabā vēsumu un ziemā siltumu. Jau piecsimt gadus baltās kalnu alas ir viņu mājas — kopš spāņi padzina no šīm zemēm maurus un romi pārcēlās vietās, ko padzītie bija atstājuši.

Vēlās naktīs, kad ēdiens notiesāts, olīveļļas un malkas dūmu smaržai vēl sīvi turoties gaisā, ugunskuri jau apdzisuši un bērni aizmiguši, kāds pasniedzas pēc ģitāras, ne gluži tamdēļ, ka ir nolēmis dziedāt. Vairāk vienkārši nav iespējams klusēt, uz āru laužas cante jondo — dziļā dziesma, ne-skaistā, ne-laimīgā, ne-varenā, tā, kas plūst no turienes, kur vairāk nav izskaitļotu vārdu, ir tikai caururbjoša, no dzīlēm nākusi balss. Tā dzied par sievieti, kuru nodeva. Par vīrieti, kurš pazuda. Par dvēseli, kas mācījās dzīvot mirstot.

Drabari, nometies uz viena ceļa, man stāstīja, ka duende — tā īpašā uguns, kas padara dziesmu par mākslu — atrodama tikai vienā vietā: dziļumos, pamestībā, dvēseles pašā pēdējā, asins pilnajā istabā. Un vecais roms rāva vaļā:

Un, sev par lielu pārsteigumu, es dziedāju viņam pretī — itin kā visu mūžu būtu mācējusi velt dziļās flamenko dziesmas. Mēs abi, svešinieki un tuvākie, dziedājām no viena avota:

Drabari pagrāba ģitāru un asarām acīs dziedāja ar jaunu jaudu:

Es dungoju Drabari pretī, raudāju, tomēr dziedāju:

Un tobrīd Drabari ielika galvu man klēpī, plikgalvainu, tumša dzintara krāsas galvu, smakojošu pēc vīna un varbūt vēl kā stiprāka, pēc brīvības sviedriem un kalnu dadžiem. Viņa galva dusēja man klēpī, starp cirkšņiem, uz krustiņu krustiņiem izrakstītiem svārkiem.

Pēc brītiņa Drabari jau bija atkritis terases spilvenos, reibums un karstā Saule visbeidzot bija viņu pievarējusi. Pirms aizmigšanas viņš nomurmināja vārdus: "Es esmu mauka un svētā."

Es pārsteigumā ieplētu acis un jau grasījos taujāt, kā viņš zin, kā pazīst šos vārdus no senā, aizmirstā rakstu tīstokļa, taču man trūka zilbju spāņu mēlē. Un tobrīd viņš skaļi iekrācās. Un tas nu bija saslēgts.

_____

Milzu galva, sarkani zeltainas acis, smalki grebtas nāsis un lieli, balti zobi — tā bija varena klātbūtne un es to ļoti loloju. Starp mantām bija kāda skaista, sargājoša Gara maska, ko pirms daudziem gadiem biju atvedusi no Bali un aizvien vēl vadāju sev līdzi, lai vai kurp es dotos. Maskai garajā ceļā uz Spāniju bija nolūzis viens zobs. Tas notika, mums ripojot pāri visai Eiropai, ko pārbraucām, visu savu mantu saspieduši vienā automobīlī — pārējais viss atdots vai atstāts kaut kur tumšos šķūņos un pagrabos — ar bērnu, suni un kāmi bagažniekā. Es to atklāju brīdī, kad beidzot bijām iekārtojušies savā kalna baznīciņā, kad šķita — tagad, tagad ir tas mirklis, kad viss ir piepildīts. Kāru masku pie sienas un pamanīju, ka priekšā trūkst viens, ass ilknis. "Kāds te ir cīnījies, kāds ir kļuvis trausls" — es toreiz nodomāju, skaidri zinot, ka tas kāds esmu es pati.

Kādu rītu, pamododamās El Callado gultā, es atklāju, ka esmu viena. Samiegojusies iznācu virtuvē — viņš jau bija augšā un, noliecis galvu, pie galda laboja izkritušo zobu, pats greba un veidoja. Man acīs sariesās asaras, es noskūpstīju viņa lielo pieri un gāju mazgāties vēsā, spirgtā kalnu ūdenī. Vakarā, kad gaisma jau gūla zeltaina un ēnas metās garas, El Callado nolika masku uz galda manā priekšā. Es paņēmu to rokās.

Zobs bija savā vietā, gatavs sargāt un aprīt tos, kas nāk ar ļaunu. Barongs, visu labo garu gars, kas dzīvoja Bali svētajā maskā un braukāja man līdzi, tik neveikli ievīstīts drāniņās un aizņemdams pārāk daudz vietas — El Callado ar savām lielajām, klusajām rokām tam bija atdevis jaudu.

Es noskūpstīju masku uz pieres.

Tāpat, kā biju noskūpstījusi El Callado.

Viņš nebija runātīgs, vairāk klusētājs. Nesa man zeķes, kad kājas zilēja uz klona grīdas, ap pleciem aplika segu, kad pārāk ilgi sēdēju ārā uz lievenīša un raudzījos zvaigznēs.

Un tomēr, kad kādu reizi iedrošinājos stāstīt par to, ko redzu zvaigznēs, El Callado skarbi noteica: "Es tev neticu." Un tajā brīdī mūsu ceļojums saslēdzās. Viņš nebija vēl vai vairāk gatavs ticēt, jo tas nozīmēja sāpes. Un man vairāk nebija spēka ticēt kāda cita vietā. Es neskaidroju, es nelūdzos, es neierosināju, nepretojos īstenībai. Te man vairāk nav vietas, tas laiks ir izdzīvots. Nākamajā rītā viņš centās paskaidrot, teica, ka mīl, teica un redzēju, ka no viņa tas prasa lielu piepūli — jo viņš nebija, nebija runātājs.

"Paldies par dzīvības lāsi, paldies par katru grūdienu, kurš atmodināja manī gribu dzīvot, paldies par katru vaidu, kurā varēju izelpot drusmīgās sāpes, dusmas, neticību, aizvainojumu, nesapratni, apjukumu, sēras, paldies par to. Tev ir akmens no ziemeļu zemes, lai atceries, kas tu esi un no kurienes tu nāc." — es teicu, kaut tas nenāca viegli.

Mēs abi zinājām, ka tas "neies cauri" — tas, ka mums tomēr bija izdevies ar Dievu sarunāt šo vienu nakti, jau bija brīnums.

______

Drabari lādējās, ka es aizbraucu par ātru. Bet "viņš saprotot, kāpēc, viņš redzot, kur upe mani nes". Uz atvadām, stāvot zem arābu rakstiem izcakotas kolonnas, viņš pasniedza man zilu neaizmirstulīšu pušķīti, vēl aizkritušā balsī nodziedāja dziesmu, kas man šķita pazīstama un neiederējās viņa dziesmu klāstā — un skumji piemiedza ar aci. Asaras izsprāga no viņa redzokļiem, sadalījās tērcītēs un uzsēdās uz garajām, melnajām skropstām kā rīta rasas pilieni raspodiņos. Kumeliņš bija atjājis mājās, skumju migla kritusi, sāpju rasa aiztecējusi — prom, projām. Un viss bija saslēgts:

_____

Ardievu.

---

© ININ NINI · Visas tiesības aizsargātas